Šis saturs nav pieejams izvēlētajā valodā, tāpēc pagaidām to piedāvājam citā pašlaik pieejamā valodā.

Supersaimnieka uzmanības centrā: mājokļa piepildīšana ar dzīvi pēc zaudējuma

Atraitne stāsta, kā starptautisku viesu uzņemšana palīdzēja viņai remdēt skumjas.
Autors: Airbnb, publicēts 2019. g. 8. febr.
3 min lasāmviela
Atjaunināšanas datums: 2022. g. 7. janv.

Supersaimniece Marianna pēkšņi attapās vienatnē mājā, kuru bija renovējusi kopā ar savu nelaiķa vīru. Lai atkal nostātos uz kājām, viņa uzsāka savu uzņēmējdarbību, atverot savu māju Kalifornijā viesiem no visas pasaules. Viņa saviem vārdiem stāsta, kā viesu uzņemšana piešķīra viņas dzīvei jaunu jēgu un ko nozīmē būt sievietei uzņēmējai:

Dzīvības un cilvēku atgriešanās mājā man nāca par labu.

Kad pazaudēju Maiku, es izjutu milzīgu zaudējumu un tukšumu. 2017. gada maijā viņam tika veikta operācija, kam bija jābūt standarta procedūrai, taču radās komplikācijas, un viņš operāciju nepārcieta. Četras dienas pirms tam mēs bijām nosvinējuši 26 gadu kopdzīvi.

Mana meita bija pārcēlusies uz mājām, lai paliktu pie manis. Gandrīz gadu vēlāk viņa pārcēlās prom, un pēkšņi es mājās attapos viena.

Es neatceros konkrētu gadījumu vai iemeslu, kāpēc sāku uzņemt viesus. Doma vienkārši reizēm uznira manā apziņā. Un tad es 2017. gada septembrī devos ceļojumā, lai satiktu draugus Oregonā, un paliku Airbnb mājoklī. Saimnieks bija brīnišķīgs puisis, un es viņam paskaidroju notikušo. Es sāku saprast, ka arī es varētu kļūt par saimnieci.

Līdz ar mana vīra nāvi tika pārtraukta arī viņa pensija, un tas bija būtisks finansiāls zaudējums. Es pati strādāju kā skolotāja, rakstniece un ainavu dārzniece. Man tolaik vienkārši bija pārāk grūti koncentrēties.

Es Airbnb biju iztēlojusies kā vieglas naudas avotu. Taču tas nozīmē darbu. Turklāt man kā vientuļai sievietei bija arī bažas par drošību. Es nopirku slēdzenes viesu istabām un savai istabai, taču, cik atceros, esmu aizslēgusi savas durvis tikai vienreiz, kad kāds puisis reģistrējās pavisam vēlu naktī. Mans draugs, kurš arī ir saimnieks, ieteica man uzrakstīt mājokļa aprakstu tā, lai piesaistītu īstos cilvēkus, un līdz šim tas, šķiet, ir nostrādājis. Varbūt tas ir naivi, bet man ir zināma pārliecība, ka cilvēki lielākoties ir labi.

Viesu uzņemšana kļuva par veidu, kā dzīvi padarīt ne tik vientuļu. Tā kļuva par iemeslu turēt māju tīrībā un par iemeslu saņemties. Ir sevi mazliet jāmotivē. Tas viss man nāca par labu.

Es atceros Maiku ik reizi, kad kāds ienāk pa durvīm. Tas ir gan skumji, gan spēcinoši.

Viņam patika strādāt pie šīs mājas. Viņš bija galdnieks. Kad mēs nopirkām māju 1995. gadā, tā bija galīgi nolaista, sliktā stāvoklī, un viņš to padarīja par tik skaistu vietu, kur dzīvot. Zināmā mērā es izjūtu viņa garu, viņa enerģiju, kad cilvēki ienāk mājā, pamana kokgriezumus un saka: "Oho."

Es jūtos ārkārtīgi lepna. Es tā jūtos par mums abiem. Cik jauki, ka varu ar to dalīties.

Sākumā es viesiem mēdzu teikt, ka esmu nesen zaudējusi vīru. Tad pamazām tā pārtrauca būt pirmā lieta, ko viņiem atklāju.

Man ir neticami paveicies ar viesiem, kas mani apciemojuši. Tā kā es dzīvoju Santamonikā, viņi gribēja doties uz pludmali, piestātni un Venisu, tāpēc es viņus daudz neredzēju. Man joprojām vajadzēja daudz brīvas telpas un klusuma, tāpēc tas bija ideāli.

Reizēm mēs mēdzām aprunāties, malkojot kafiju, vai sēdēt šūpolēs uz lieveņa, baudot glāzi vīna un okeāna vēso gaisu. Daži viesi bija brīnišķīgi sarunu biedri. Tas bija atgādinājums, ka dzīve turpinās, lai cik banāli tas izklausītos.

Viesu uzņemšana kļuva par veidu, kā padarīt dzīvi ne tik vientuļu.
Marianne,
Santamonika, Kalifornija

Viena no manām viesēm bija jauna sieviete. Es nebiju pieminējusi Maika nāvi, bet iespējams, ka viņa bija pamanījusi mājā izvietotās viņa bildes. Viņa man teica, ka pirms dažiem mēnešiem nelaimes gadījumā zaudējusi savu draugu. Tā es attapos šajā likteņa sakritībā, kad varēju viņai ne tikai sniegt pajumti, bet arī iespēju aprunāties par viņas zaudējumu ar cilvēku, kurš to saprot. Savukārt es ar viņu varēju aprunāties par Maiku. Mums bija kas kopīgs, neticama saikne. Mēs dažas reizes esam sarakstījušās ar īsziņām. Viņa varbūt kādreiz atgriezīsies, vai varbūt ne – bet uz brīdi mēs katra ietekmējām viena otras dzīvi.

Mēs kā saimnieki piedāvājam telpas, taču dažkārt šajā vietā sniedzam viesiem arī ko daudz būtiskāku.

Atverot sava mājokļa durvis, es varēju citiem ko sniegt pat laikā, kad jutos tik iztukšota.

Tagad man ir savs bizness. Un ir tik labi būt savam priekšniekam un savas dzīves virzības noteicējam. Sieviete, vadot pati savu uzņēmumu, izjūt patiesu spēku.

Tas cilvēkiem var izklausīties nedaudz dīvaini, bet svešinieku uzņemšanā savās mājās ir kaut kas svēts. Mēs kā saimnieki sniedzam pajumti nogurušiem ceļotājiem. Un, kad mēs paši jūtam sāpes vai vientulību, šī mijiedarbība un saikne mūs mazliet dziedina.

Bildes no Mariannas arhīva

Airbnb
2019. g. 8. febr.
Vai tas bija noderīgi?